Kādu dienu man piezvanīja omīte un lūdza atbraukt pie viņas, kad būs laiks, – viņa gribot pasniegt man kādu dāvanu.
Lai gan ārā valdīja pamatīgs sals, man tomēr izdevās pierunāt vīru apciemot omīti Elīnu, kas gan nav mana īstā vecmamma, bet manas vecmammas māsa. Jāmin, ka sirmā kundze nedzīvo tuvu, vienā virzienā ar automašīnu jābrauc aptuveni 40 minūtes.
Elīna nav bijusi precējusies un viņai nav bērnu. Sirmgalves ģimene ir māsu bērni un mazbērni, tāpēc mums ar viņu ir ciešas attiecības, un mēs bieži pie viņas ciemojamies.
Tā nu ieradāmies pie omītes, padzērām tēju, pamielojāmies ar pīrāgu un sirsnīgi parunājāmies.
Tad vecā sieviete mums iedeva dāvanu, kas bija labi iesaiņota un ļoti smaga. Viņa lūdza, lai mēs to atveram, kad būsim mājās.
Visu atpakaļceļu mēs ar vīru mēģinājām uzminēt, kādu velti omīte mums sarūpējusi. Pat iztēlojāmies, ka tas varētu būt čuguna gludeklis.
Izrādījās, ka mēs nemaz nebijām tālu patiesības. Vecmāmiņa Elīna bija jaunākais bērns piecu bērnu ģimenē, tāpēc viņai joprojām ir daudz mantu, kas saglabājušās no mammas.
Tiklīdz pārkāpām slieksni, uzreiz noplēsām iesaiņojumu. Mums ar vīru bija atšķirīgas emocijas.
Viņu dāvana saniknoja, jo viņam šķita, ka tādā aukstumā nav bijis vērts tik tālu braukt, bet mani omītes velte iepriecināja, jo jau sen biju par tādu sapņojusi.
Izrādījās, ka mums uzdāvināts antīks čuguna cepamtrauks jeb tā dēvētais kazans, kas izgatavots Padomju Savienības laikā no lietā alumīnija. Mūsdienās šādus cepamkatlus ar uguni nesameklēsi!
Uzreiz piezvanīju omīte, lai pateiktos. Un vakar jauniegūtajā katlā izsautēju kāpostus – tie sanāca daudz garšīgāki nekā pannā un nepiedega.
Tagad dāvanas lietderīgumu novērtēja arī mans dzīvesdraugs.
Bet vai tev arī ir saglabājušies priekšmeti no padomju vai senākiem laikiem? Kādus antīkus virtuves piederumus tu joprojām izmanto? Pastāsti komentāros!